Tā kā jau ierunājos par veikalu, pateikšu, ka šeit ir liela sulu un saldējuma izvēle, turklāt ir arī sulas “ne no koncentrāta”. Pēc garšas labas, īpaši man patīk zīmols Simply Grapefruit. Mums maksā padārgi, vietējiem ciešami – kādi 4 dolāri par 2 litriem. Saldējums maksā 5 bakšus par 1,42 litriem. Bieži ir akcijas, kad tas vispār ir uz pusi lētāks. Turklāt uzrakstīts viltīgi - “Buy one get one free”. Patiesībā var nopirkt arī vienu, vienkārši cena būs divreiz mazāka.
Gāzētie dzērieni restorānos ir no automātiem: viņi tos taisa uz vietas, pievienojot sīrupu krāna ūdenim. Pēc garšas nepatīkami, briesmīgi atsit hloru. Bet veikalā populārie gāzētie dzērieni maksā dārgi, kaut kur 1,7 dolāri par diviem litriem. Vai 65 centi par bundžiņu no automāta – es dažreiz pērku. Vēl darbā stāv t.s. Vending Machine, tas ir automāts, kas pārdod čipsus, cepumus un šokolādītes. Pagļukains devais – dažas pozīcijas nedod ārā, nākas rīt visādu peanut butter, tas ir, zemesriekstu sviestu. Tas, starp citu, ir ļoti populārs tradicionāls amerikāņu draņķis – pamēģiniet pie izdevības.
Vēl es te ievērtēju vietējo limonādes zīmolu, ko ražo kopš 1917. gada – Cheerwine. Neatstāja iespaidu – garšo līdzīgi kā Dr. Pepper, kura cienītājs es neesmu. Kolēģis dzer aromatizētu mazkaloriju ūdeni zem zīmola SOBE Lifewater – lūk, šis būs patīkamāks. Vārdu sakot, gāzētie dzērieni ir galīgi garām, sulas rullē.
Kas attiecas uz saldējumu, es jau rakstīju Tviterī, bet atkārtošos: mēs parasti pērkam Bryers. Smieklīgi, bet to ražo tas pats “tualetes” megakoncerns Unilever ar 40 miljardu $ apgrozījumu, tas ir, tējas “Lipton”, “Brukbond”, ziepju un daudzu citu produktu ražotājs.
Lūk jums saraksts, lai neatslābtu.
Pazīstamākie:
Kā izrādījās, Unilever – lielākais saldējuma ražotājs pasaulē. Acīmredzot, atšķirībā no tējas, šeit tas uz kvalitāti ir atsaucies pozitīvi – saldējums ir garšīgs. Lai gan Amerikā pavisam negaršīgs laikam nemaz nemēdz būt. Pats labākais ir tas, ko sākumā nopirku – ķiršu ar šokolādes skaidiņām. Žēl, viss, kas tāds viltīgāks, ir nedabīgs – all natural (tā te to sauc bez jebkādām piedevām) ir tikai plain vanilla vai chocolate.
Unilever tomēr ir parasta megakorporācija, – ekspluatē bērnu darbu, nopludina dzīvsudrabu pludmalēs un izcērt tropiskos mežus.
Kas attiecas uz sabiedriskās ēdināšanas iestādēm, tad pusdienās mēs uz tām ejam diezgan bieži, jau ir apnicis. Meksikāņu restorāns, sendviči/hamburgeri/sabi un tamlīdzīgi. Starp citu, Subway man arī ir apnicis – nevar saprast, kādas sastāvdaļas ņemt, lai iepatiktos. Piedevām, ir arī labāki sabi – iestādē Firehouse Subs, kas stilizēta kā ugunsdzēsēju depo.
Vispār, es dotu priekšroku suši, bet kolēģi kaut ko tādu nesaprot. Suši, starp citu, vislabākie ir Kanki, pēc tam seko Asuka, bet pavisam vienkārši – Little Tokyo.
Kopumā amerikāņu ēdiens man jau ir piegriezies. Tagad ilgi esmu gatavs rīt kaut ko vienkāršu, pie kā esmu pieradis mājās: rīsus, ceptu gaļu un sagrieztus gurķus ar tomātiem. Kādreiz gribējās pēc iespējas vairāk kaut ko dažādu pamēģināt, bet tagad interesi esmu remdējis. Zivi, starp citu, nesen ēdām vienā ēstūzī. Tad lūk, tur to cep uz uguns un pasniedz uz apogļota koka dēlīša. Stilīgi un smaržo ļoti garšīgi, bet šausmīgi neekonomiski – katra apmeklētāja dēļ iznieko dēlīti.
Jebkurā gadījumā, ja laikapstākļi ir labi, es tagad eju uz parku pastaigāties, bet ēdu augļus, kurus ņemu līdzi uz darbu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka periodiski visādi ļauni cilvēki atnes cepumus, pončikus vai pat picu, kā šodien. Darbā, starp citu, ir divas mikroviļņu krāsnis – viena ar grilu, tieši tam, lai uzsildītu picu – parastajā tā kļūst pamīksta.